Fizmatdienu vēsture - jeb kā mamma atceras laivu braucienu, kas notika pirms vairāk kā 20 gadiem
Kad tika dots pirmais termiņš, lai sagatavotu pirmo rakstu par fizmatdienu vēsturi, sāku satraukties, jo man nebija ne mazākās nojausmas, kur to visu sameklēt un sagrābstīt. Man pat īsti nebija nojausmas, kāpēc es pieteicos ko tādu apkopot.
No kora braucot mājās, ieprasījos tētim, ka viņa laikā jau tādas Fizmatdienas vēl neesot taču bijušas, vai ne? Bet viņa sejā parādījās plats smaids un paps iesmējās. „Protams, ka bija!” Krēslā sarosījos un šķita, ka esmu atradusi glābšanās riņķi, iesaucos: „O! Vari kaut ko pastāstīt, lūdzu, vairāk?” Bet uz to, kā atbilde, palika tikai smaids tēva sejā.
Es nepadevos. Atskārtu, ka arī mamma ir izbijis fizmats,un tā neuzkrītoši pie vakariņu galda mēģināju izvilināt kādu stāstu, kādu pavedienu, kas kaut nedaudz palīdzētu gūt priekšstatu par to, kā tas viss sācies.
Mamma apstiprināja, ka fizmatdienas bijušas arī viņas laikā, tik tagad sajukušas kopā ar visām citām fukšu ballēm, studentu apvienības pasākumiem un „Pelēko zirni”, kas, starp citu, bija Ziemassvētku svinēšanas vietā, jo Padomju laikos, tos svinēt bija aizliegts. Fizmati svētkus tomēr atzīmējuši, mainot nosaukumu uz simbolisko ēdiena nosaukumu. Lai palīdzētu nedaudz kaut ko atcerēties, pieminu laivu braucienu, un, kaut arī šogad atzīmējam 10 laivu brauciena jubileju, tad uzzinu, ka tam ir senāka vēsture.
„Tas bija traks pasākums.” Mamma nopūšas un uz brīdi aizdomājas.
„Vienu gadu bija tā:
Laivu brauciens notika pa Ogres upi, bet, lai tur nokļūtu bija jābrauc ar vilcienu līdz Ērgļiem. Kaut kas notika un es nokavēju vilcienu, kas brauca trijos pēcpusdienā. Nu labi. Izlēmu, ka braukšu ar nākamo vilcienu pulksten sešos. Bet tad es nemaz neiedomājos, ka Ērgļi taču tālu – trīs stundu attālumā. Kad nokļuvu Ērgļos bija jau pagalam vēls, bet man nebija ne jausmas, uz kuru pusi no stacijas atrodas upe. Tāpēc izlēmu nakšņot turpat stacijā un gaidīt līdz vilcienam, kas no rīta aizvestu atpakaļ uz Rīgu. Taču tad apkārt sāka staigāt visādi dzērāji un citi nelaba paskata cilvēki, ka es ļoti sabijos. Zināju, ka netālu no Ērgļiem ir Madona, kas ir jūtami lielāka pilsēta un uz kuru brauca autobuss. Domāju, ka tur noteikti atradīšu kādu autobusu, kas ved uz Rīgu ātrāk nekā vilciens, bet, kad izjautāju autobusa šoferīti, viņš atbildējis, ka turp brauc tikai nākamā rītā. Nezinādama, kur likties un negribēdama atgriezties stacijā, pieskrēju klāt sievietei, kas kāpa ārā no autobusa. Lūdzu, lai viņa dod man naktsmājas, ka sanācis tā un šitā. Viņa gan atbildējusi, ka „mājās liela ģimene gaida – daudz bērnu un vietas īsti nav.” Bet viņai esot draudzene, kura varētu palīdzēt. Un patiesi, draudzene, diezgan jauna meitene, mani gan izguldīja, gan pabaroja. Tad vēl visi kaimiņi sanāca un tika norunāts, ka no rīta aizvedīs mani līdz upes līkumam, kur vēl laivas nebūs braukušas garām. Tā arī notika – cēlāmies jau pulksten septiņos un mani aizveda līdz dambim.
Es tur stāvu gaidu – pabrauc garām viena laiva, tad otra – saprotu, ka nav manējie. Tad man vēl bija diezgan slikta redze – nenēsāju ne brilles, ne lēcas un saskatīju braucejus tikai tad, kad viņi cieši brauca jau garām.
Taču savu komandu es tomēr atpazinu. Par laimi uz upes skaidrāk var izteikt cilvēku balsis. Es sāku māt un vicināties. Saukt komandas biedrus. Sākumā nevarēju saprast, kāpēc viņi priecīgi nesauc pretī. Taču vēlāk viņi pasakaidroja, ka mani nespējuši atpazīt. Kā reiz biju pirms divām dienām nogriezusi īsus matus un turklāt neviens neidomājies, ka es varētu nākamajā rītā parādīties upes līkumā, kam viņi brauks garām.
Pats brauciens bija garš un nogurdinošs, jo upei bija stāvi krasti, kur gandrīz neiespējami piestāt ar laivu. Mums gan bija ļoti daudz ēdiena – bija gan zupa, gan otrais, gan saldais ēdiens – debesmanna. Ar laiku gan beidzies arī tas viss. Laivu brauciens noveda mūs tik tālu, ka pēc dažām dienām, ieraugot tiltu savā ceļā, uzreiz izcēlāmies krastā, sapakojāmies un devāmies uz tuvāko autobusu pieturu, toreiz pilsētu Ogri tā arī nesasniedzām.”
Fizmatdienu sakarā mamma vēl piebilst, ka esot bijušas arī talkas. Viena tāda notikusi Siguldā. Bijis tikko nolijis lietus un viss kļuvis slidens. Tā kā galvenais transportlīdzeklis bijis ritenis, tad pārvietošanās pa pilsētas uzkalniem un nogāzēm esot bijis pavisam apgrūtinoši. Pēc talkas kādā pļavā notika danči, kur mamma dejojusi ar sarkaniem gumijniekiem. „Bet par tiem gumijniekiem Tev jāprasa papam.” Mamma saka un beidz savu stāstu.
Kā jau nojaušat, tētis, arī bija fizmats, fiziķis, ja gribam būt konkrēti. Mamma apprecējās trešajā kursā. Ceturtajā kursā esot piedzimusi mana vecākā māsa, bet pēc diviem gadiem mamma aizstāvējusi diplomdarbu ar mani „zem sirds”.