Kā astoņdesmitajos dekanāta durvis uzlauza? (Intervija ar Aivaru Gribustu)



Mūsu fakultāte ir viena no tām, kas var lepoties ar gudriem, interesantiem un erudītiem absolventiem daudzās jomās. Iespējams, tāpēc sabiedrībā ir vairāki pazīstami cilvēki, kas savu ceļu ir uzsākuši tieši fizmatos. Ar vienu no viņiem mēs tikāmies.

Aivars Gribusts ir "Lielvārds" SIA mācību līdzekļu centra valdes priekšsēdētājs, kurš savos studiju gados ir bijis pārliecināts fizmats. Izdzirdot jautājumu, vai atmiņā ir palicis kāds smieklīgs stāsts no studiju laikiem, Aivara Gribusta sejā manāms smaids. Jo, jā, viņš tiešām atceras kaut ko tādu, ko varēs stāstīt saviem mezbērniem, proti, kā reiz tika uzlauztas dekanāta durvis.


- Labdien! Tātad – fizmats. Pastāstiet, lūdzu, kā tas bija astoņdesmitajos gados!

- Esmu studējis Fizikas un matemātikas fakultātē no 1979.gada līdz 1984.gadam un sāku nodarboties ar Fizmatdienu organizēšanu, kā arī ar citām sabiedriskām aktivitātēm otrajā kursā. Studēju fiziķos, un mēs bijām no pirmajiem, kas piedzīvoja to, ka izveido trešo grupu fizikas pedagogiem. Kopumā fizmatos pagāja pieci gadi. Viens kurss mūsu laikos bija apmēram šāds - 60 fiziķi (1.,2.,3.grupa), 60 matemātiķi (1.,2.grupa), 30 lietišķie matemātiķi, IT latviešu plūsmas un vēl bija krievu grupa. Tātad sanāk, ka bijām pieci kursi un ap diviem simtiem katrā. Diezgan branga saime! Jāatzīst, joprojām citas fakultātes uz fizmatiem skatās ar skaudību. Jā, mūsu tradīcijas ir spēcīgas, kas bija raksturīgi jau manos laikos. Teiksim tā - divas lielās aktivitātes bija Fizmatdienas un vasarā organizētās celtnieku vienības. Runājot par celtnieku vienībām, bija tā, ka mums nebija īsti tāda kā Studentu padome, bet gan darba komandas, kuru mērķis principā bija tāds pats. Katrā no tām darbojās apmēram trīsdesmit studenti no dažādiem kursiem, grupām, fakultātēm, un tad nu visas šīs komandas vasarā devās strādāt.


- Visus vasaras mēnešus?

-Praktiski, jā. Kad beidzās sesija, t.i., no jūnija beigās, tad arī sākām. Mūsu darba grupām bija jāstrādā celtniecībā, kur varēja labi nopelnīt, bet tur bija divu veidu dzīve – darba un sabiedriskā. Respektīvi, šajos mēnešos tas dalījums studiju grupās bija mazāk izteikts, un šīs celtnieku vienības principā visu vasaru ‘’čupojās’’ savā starpā. Šīs vienības bija gan no dažādām universitātes fakultātēm, gan politehniskā institūta. Tika rīkoti tādi kā vasaras festivāli, bet, protams, fizmatiem bija jāuztaisa pašiem savs. Kā gan savādāk! Tad nu ievērojot mūsu fakultātes tradīcijas, mēs šajā astoņdesmito gadu sākumā fizmatu celtnieku vienībām noorganizējām lokālo pasākumu, tas bija mūsu festivāls, kurā notika sportiskās aktivitātes un, protams, saviesīgā dzīve. Rezultātā celtnieku vienību aktivitāte bija ļoti saistīta ar Fizmatdienām, proti, kas darbojās celtnieku vienībās, aktīvi iesaistījās arī Fizmatdienu organizēšanā. Ja vēl 80. gadā tas bija tāds kā sestdienas pasākums, kur auditorijās bija kaut kādas aktivitātes (neatceros, vai baļļuks, bet bija laikam kaut kas tāds), tad jau 82. šis pasākums kļuva daudz vērienīgāks. Svētki ilga trīs dienas. Kāpēc? Mums gribējās visu šo padarīt plašāku, milzīgāku, skanīgāku un tā tālāk. Mēs taču bijām vareni.


- Tātad sākumā Fizmatdienas bija tikai vienu dienu?

- Jā, turklāt sestdienā, jo tad tā skaitījās skolas diena. Vispirms mēs sakām ar svētdienas talku. Talkojām Gaujas Nacionālajā parkā, Siguldā. Tā kā šī bija jau labi zināma vieta, tad 83.gadā tīrījām to leju, kur tagad ir bobsleja trase. Pēc lielās strādāšanas visas dienas garumā uzkūrām ugunskuru, cepām desiņas, bija mums tāds svētdienas tusiņš, bet, protams, neoficiālā daļa turpinājās vēl ilgi kojās. Jauki bija tas, ka jau toreiz ar pasniedzējiem bija labs kontakts, aktīvā daļa piedalījās mūsu rīkotajā talkā. Tajā laikā dekāns bija Andis Broks. Tradicionāli bija tā, ka tos, kuri pabeidz fakultāti un paliek kā mācībspēki, nozīmēja kā atbildīgos par studentiem. Mūsu laikā šis atbildīgais par studentiem bija tagadējais dekāns Leonīds Buligins. Manā sabiedriski aktīvajā laikā ar viņu sadarbojāmies, un viņš nodrošināja saites ar dekanātiem un visām citām institūcijām, ar kurām viss toreiz bija jāsaskaņo. Otrs bija Raimonds Einšteins, kurš vairs nedarbojas kā fiziķis, bet gan strādā saistībā ar vides studijām. Piemēram, no tiem cilvēkiem, kurus jūs tagad ikdienā sastopat fakultātē, bija arī Sandris Lācis, kurš ir jaunāks par mani, Jānis Dzenis, kas toreiz bija studentu pusē, bet tagad jau ir pasniedzēju pusē. Viss plašais pasniedzēju spektrs bija ļoti aktīvs, studentu atbalstošs, īpaši Harijs Bondars un Visvaldis Neimanis. Labi, bet tātad par aktivitātēm. Sestdien no rīta Raiņa bulvārī 19, trešajā stāvā tika veidota Fizmatu zeme. Katrai studentu grupai vai pasniedzēju kopai bija jāizdomā sižets vai stāsts, ar kuru viņi piesaistītu apkārtējos. Piemēram, bija kafejnīca 12., 13.auditorijā ar visiem oficiantiem, kur par kaut kādu naudiņu varēja pasūtīt tēju.. Pa vidu bija informācijas centrs, kur visi tika laipni aicināti. Citi uztaisīja fotosalonus, kas tolaik bija modē, kad ir bilde, kur oriģinālās sejas vietā vari ielikt savu. Atceros, ka vieni no fiziķiem bija pacentušies un uztaisījuši tādu kā zvēru dārzu, kurš atradās 3.stāvā pa kreisi, tur bija elektrības katedra. Šajā katedrā bija vairāki pasniedzēji ar putnu un zvēru vārdiem - docents Dzenītis, docents Vārna, Ivars Lācis arī bija ticis to skaitā un vēl daži. Tātad viņiem bija uztaisīti būrīši, bet būrīšos ieliktas viņu fotogrāfijas. Nu izskatījās tiešām labi.


- Vai šo pasākumu apmeklēja arī studenti no citām fakultātēm?

- Jā, bija cilvēki, kas neuzskatīja zem sava goda atnākt uz fizmatu saietu, vairāk gan tieši tie, kas darbojās celtnieku vienībās, jo tur kopā pavadījām daudz laika. Ā, šīm organizācijām, savienībām bija ļoti skaisti nosaukumi, piemēram, es pats ilgus gadus darbojos ’’ASTRĀ’’. Ik pa laikam ’’Senči’’, kas bija fizmatu celtnieku vienība, rīko vasarās saietus vecajiem veterāniem. Pēdējais bija pagājušajā vasarā. Patiesībā, ja padomā, tad, kas tad ir 2-3 gadi salīdzinājumā ar visu mūžu.. Bet šajā laikā ir noticis daudz vairāk nekā pārējā dzīvē, tāpēc ir labi tā satikties. Tātad tajā sestdienā matemātiķu meitenes uztaisīja viktorīnu, kurā piedalījās pasniedzēju komanda un studentu komanda. Bet vakaros, protams, baļļuki, jā, tas patika arī mūsu laikos. Toreiz Aulā neatļāva balles taisīt, nezinu kā tagad, bet sākot ar 83.gadu mēs izcīnījām šo iespēju. Tātad tad Fizmatdienu balle notika Aulā. Mums bija izteikta lielummānija, toreiz jau nebija tādas apskaņošanas firmas, bet ambīcija uztaisīt kaut ko grandiozu bija milzīga. Mūsu blice (kādi 20 studenti) atrada, ka kino studija var izīrēt podestus apmēram metru augstus, un mēs Aulā uzbliezām jaunu skatuvi, lai varētu redzēt, ka zālē kaut kas notiek un grupa spēlē. Arī prožektorus no teātriem dabūjām.


- Tātad nebija tādas studentu padomes, kas organizētu Fizmatdienas?

- Nē, padome bija. Šie 20 cilvēki bija tāda kā īpašā Fizmatdienu darba grupa. Pašpārvalde bija, tomēr vairāk gan formāla un no augšas vadīta, kur bija kaut kādi grupu vecākie. Tad bija tās komjauniešu aktivitātes. Taču arī pašpārvalde iesaistījās organizēšanā. Tad laikam 82. gadā Fizmatdienu struktūrā notika izmaiņas - pakāpāmies vienu dienu iepriekš un piektdienā sākām taisīt studentu – pasniedzēju sporta. Tās sporta aktivitātes visas notika Iļģuciema vidusskolā, jo tolaik mūsu kojas bija Buļļu ielā. Visvaldis Neimanis bija kopmītņu komandants, līdz ar to, tā kā šī bija lokācijas vieta, tad arī atbildīgais par visu. Blakus bija 59.vidusskola, tāpēc mums bija pieejama šī sporta zāle. Jāatzīst, ka šie sporta mači tika rīkoti diezgan nopietnā līmenī, bija tiesneši, vēl atceros, ka pie keramiķiem tapa ceļojošais kauss. Kādu reizi tas palika pie pasniedzējiem, tad pie studentiem. Pasniedzējiem pretī spēlēja viss CFI zieds, domāju, ka arī Lācis spēlēja, bet ,protams, šīs spēles neiztika arī bez Godmaņa.


- Kurš parasti uzvarēja – pasniedzēji vai studenti?

- Cik atceros, tad studenti, jo viņi tomēr bija veiklāki.


- Kādas spēles viņi spēlēja?

- Galvenais bija basketbols. Tika rīkotas stafetes, varbūt arī kādu futeni uzsita, bet tas vairāk notika vasaras spēlēs. Atceros, ka tika ieviestas ģimeņu stafetes, un vienās no pirmajām uzvarēja Krūmiņa ģimene, kuras kapteinis ir viens no četriem grupas ’’Vilks’’ dalībniekiem. Viņš bija no tiem, kas 18.gados jau bija precējies, un kam bija 3-4 gadīgi bērniņi. Tad bija arī pasniedzēju ģimenes. Tā arī pagāja šie piektdienu vakari Iļģuciema sporta zālē. Otra tradīcija bija pasākums Pelēkais zirnis uz Ziemassvētkiem. Taču bez tusiņiem jau nevarēja, tie tika organizēti dažādās vietās. Vairāk vai mazāk visa dzīve pagāja domājot par tiem pasākumiem, ne tik ļoti par lekcijām un eksāmeniem. Bija arī izsaukumi pie prodekāna.


- Tātad sanāk, ka Fizmatdienas jau Jūsu laikā kļuva 4-5 dienas garas?

- Nē, tas bija mazliet vēlāk. Mums viss bija vēl trijās – piektdien sporta diena, sestdien Fizmatu zeme, svētdien talka Siguldā. Runājot par iespaidīgām lietām, uz Siguldu jau, protams, nevarēja arī tāpat vien aizbraukt. Viens no matemātiķiem spēlēja Tehniskā institūta pūtēju orķestrī, tad mēs sarunājām, ka tad, kad talcinieki kāpj ārā no vilciena Siguldā, pūtēju orķestris sagaida un pavada.


- Kā izglītībā virzīja tālāk jūsu gaitas?

- 84. gadā beidzot vairāk vai mazāk bija tā sadales sistēma, ka nevarēja tā brīvi aiziet tautās, vajadzēja, lai tevi norīko, tad es to norīkošanas vietu bija sameklējis Lielvārdē, Lielvārdes vidusskolā. Strādāju par fizikas skolotāju, informātikas skolotāju, tad kļuvu par direkotora vietnieku informātikas jomā, un deviņdesmito gadu sākumā paralēli tapa ’’Lielvārds’’. Kopā ar profesoru Zuteru sākām kopā veidot pirmās mācību grāmatas latviešu valodā, un 1992.gadā tika izveidots „Lielvārds” toreiz, kā tikai mācību grāmatu izdevniecība.


- Kādas bija attiecības lekcijās ar pasniedzējiem? Bija kādi smieklīgi atgadījumi?

- Mūsu laikā tika ieviesta parakstīšanās sistēma katrā lekcijā. Reizēm kāds cits ietrenēja roku parakstīties, kad tu pats nebiji lekcijā. Manam brālim teorētiskās mehānikas eksāmens pie profesora Cīruļa bija vilcies 9h, lai tiktu pie 3 tajā 5 baļļu sistēmā. Bija mūsu laikā arī piespiedu mācību priekšmeti, piemēram, civilā aizsardzība. Bija arī tāda kara katedra, kur vienu dienu nedēļā mēs vilkām zābakus, krievu armijas uniformas un tur, kur tagad ir Hanzas vidusskola, agrāk bija šī katedra. Iekšā bija bruņumašīnas, tanki, kur bija jālien iekšā, un tad mūs veda uz Ādažiem, kur notika apmācība. Augstskolu beidzot, mums vajadzēja pusotru mēnesi dzīvot armijas nometnē, lai mēs kaut ko redzam no īstas vīru dzīves. Laivu braukšana jau arī ir kā tradīcija no mūsu laika, protams, ne Fizmatdienu ietvaros. Tad bija divi ralliji – viens maijā, otrs rudenī. Tas gan bija universitātes organizēts pasākums, bet mēs bijām vieni no aktīvākajiem, kas iesaistījās, taču arī tolaik aktīvi bija arī ģeogrāfi. Notika arī sporta spēles. Tad vēl viens notikums no traģiski smieklīgajiem bija braukšanu uz talku. Fakultāte kaut kur bija dabūjusi cīsiņus. Protams, mēs prasījām kaut ko tādu, jo tas bija deficīta laiks, kad veikalā nevarēja nopirkt neko. Nu lūk, tad mēs sarunājām, ka Broks man iedod atslēgu un es svētdien pirms iešanas uz vilcienu aiziešu uz dekanātu, un no ledusskapja paņemšu tos cīsiņus. Administrācijas telpā iedeva man vienas atslēgas, ar kurām es varēšot atslēgt durvis, bet tām durvīm bija šlepers. Dekanāta sekretāre, nebija zinājusi, ka kāds svētdienā vēlēsies kaut ko savākt, tāpēc bija aizcirtusi to šleperu. Tad nu situācija tāda - ir tas svētdienas rīts, es lepns ar to atslēgu eju pēc cīsiņiem, slēdzu durvis vaļā, bet nesanāk! Tajā dienā bija atklātā fizikas olimpiāde, līdz ar to uz vietas bija pasniedzēji. Es viņiem prasu, ko darīt?! Problēma ir diezgan liela, jo viesiem, kas brauc uz talku, paredzētie cīsiņi ir tur, dekanāta ledusskapī! Pasniedzēji saka – jālauž! Es – ko es pēc tam teikšu dekānam! Viņi atbild, ka gan jau tiksim galā. Tad nu es tiešām uzlauzu dekanāta durvis, paspēju uz vilcienu, man somā bija paredzētie cīsiņi ēšanai un apmierināti bija visi. Gandrīz visi. Siguldā, protams, Broks priekšā, prasa, kā gāja? Es atbildu, ka negāja tik labi, kā paredzēts, jo.. nācās jūsu durvis uzlauzt. Broks – kā tad tā?

Vēsturiskie raksti

Atbalstītāji